Pa gaismiņu Salacgrīvā
Pērn Salacgrīvas trase tika izbaudīta tumsā, tādēļ vēl jo interesantāk šogad tur bija atgriezties dienas gaišajā daļā (cik nu tā Latvijā šogad saucama par gaišu). Jāatzīst – laiks bija tiešām normāls, salīdzinot ar to, kas darījās dažas dienas pirms sacensībām. Ja arī 5. janvārī būtu pūtis tāds vējš kā pirms tam, sacensību dalībnieki uz izlozi pulcētos jūrā. Pēdējā laikā iegājies, ka savas pārdomas par sacensībās piedzīvoto pārsvarā aprakstījuši skrējēji. Šoreiz nekā – es trasē devos ar nūjām un apņēmību, protams, nostaigāt divus apļus.
Lai no Dobeles novada, kur dzīvoju, laikus nokļūtu sacensībās, izbraukt no mājām sanāk diezgan agri. Un kamēr vēl Jelgavā “salasa” pārējos līdzbraucējus... Protams, nedošos taču uz sacensībām bez ierastā cienastiņa komandas biedriem, tāpēc pieceļos vēl agrāk, lai uzceptu siera un magoņu bulciņas. Kad cienasts un tēja sapakoti līdzi, var doties ceļā, piedāvājot pasažieriem siltas brokastis. Sniegs šajā ziemā, kā zināms, mūs īpaši neaplaimo, bet tieši svētdienas agrā rītā plāna kārtiņa uzsnigusi arī Zemgalē, un tik agri, kā es izbraucu, vēl darbā nav devušies arī sniega tīrītāji (pirmo gan satieku pie Jelgavas), tāpēc ceļš nedaudz slidens. Nodomāju, cik labi, ka laiks sarēķināts ar rezervi. Galā esam laikus un varam pavisam bez stresa izņemt numurus, satikt paziņas un komandas biedrus, ieklausīties, ko runā foršais pasākuma vadītājs. Ja esi nūjotājs, laikus ierasties ir vērtīgi, jo tiešām var arī kādu satikt un parunāties. Nereti skrējēji jau devušies prom, kad mēs esam veikuši savu divu apļu trasi. Pati trasīte dienas gaismā atklājas kā ļoti glīta (nebija jau gan ne vainas arī tumsā). Pirmo tās daļu veicu kopā ar komandas biedreni, bet pie pirmā apļa pēdējā jūras posma jūtu, ka no viņas attālinos.
Jau pirmajā reizē, izejot pie jūras, pirmā doma ir: cik smuks skats! Jānobildē! Tomēr aprāju sevi: sacensības taču, pēc kā tas izskatīsies! Galu galā neizturu un ķeksēju no kabatas ārā telefonu, lai uzņemtu kādu feinu bildi. Un labi, ka tā. Secinu, ka mans telefons restartējas un, loģiski, šajā procesā izslēdzies arī “Endomondo”. Noietos kilometrus uz lapiņas nepierakstu, tāpēc man patīk uzskaitīt mēneša laikā paveikto šajā aplikācijā (man izvirzīts savs klusais plāniņš, cik jānostaigā un jānoskrien mēnesī). Pirms kāda mēneša telefonu iemanījos nomest zemē tik “veiksmīgi”, ka cieta vienīgi ieslēgšanas poga, tāpēc tagad tas pie visvieglākā pieskāriena šai pogai nereti mēdz izslēgties. Savukārt sportistiem tik modernā viedā pulksteņa man nav. Piedraudu Endžijai (“Endomondo” sieviešu balss īpašniecei), ja viņa ar mani nerunās un atkal apklusīs, iegādāšos pulsometru. Tas laikam iedarbojas, jo līdz sacensību beigām telefons vairāk neizslēdzas.
Sabildējusi trasi un reanimējusi Endžiju, naski dodos tālāk, pamazām apdzenot vairākus konkurentus. Kāds vīrs priekšā cilpo naskā riksītī, ko varētu klasificēt kaut kur pa vidu starp skriešanu, teciņus soli un nūjošanu, tomēr tieku garām un apdzenu vēl dažus. Nūjošanai raksturīgi, ka apdzīšanas manevrs nemaz tik viegli nenotiek. Nav tā kāpinājuma, kas skrienot. Bet galu galā esmu nonākusi pirmā apļa beigās un pie ēdināšanas galda. Jēziņ, kā man garšo tie marinētie gurķīši! Tā kā mana sirds ir kaut kur pa visu starp skriešanu un nūjošanu, ēšana ir viena no lietām, ko mīlu nūjošanā. Man kā cilvēkam, kas gatavs ēst vienmēr un visur, ir skumji, ka skrienot gan īsti nevaru atļauties pitstopos ēst, jo pēc tam paliek gluži vai slikti. Nūjojot gan izbaudu barošanas galdus. Arī šoreiz ar desām un gurķiem vienā rokā un nūjām otrā dodos otrajā aplī. Pēc mirkļa noķeru Inesi un vēl vienu nūjotāju, un tā ar viņām kopā noapļojam arī otro.
Ja Priekuļos man vienmēr grūti, jo treniņi Zemgales līdzenumos liek sevi manīt, tad Salacgrīvā jūtos gluži kā mājās. Vienīgā atšķirība – kviešu un rapšu vietā blakus viļņojas jūra. Ja noslēgumā vēl kādu nieku vari vinnēt loterijā (man, protams, būtu paticis dabūt tās botas), prieks pavisam liels.
Nākamais posms drīz un arī būs interesants – tagad pa gaismu reiz izbaudīto Limbažu trasi redzēsim tumsā.
Tiekamies!