Kā iepriekšējo “Noskrien ziemu” sezonu pabeigsi, tā jauno iesāksi jeb Dubļu prieki arī Priekuļos!

Gada finiša taisnes darāmo darbu sarakstā pievienot seriāla “Noskrien ziemu” pirmo posmu ir kļuvis par daudzu skrējēju un nūjotāju tādu kā pirmssvētku tradīciju, jo kā gan citādi var Vecgada vakarā svēti apsolīties trenēties vairāk? Vajag taču to pirmo posmu tieši pirms svētkiem, lai atgādinātu par skriešanas burvību, lai šķistu, ka jātrenējas vairāk, un lai apņemšanās būtu ticamāka pašam sev (un lai svētku galdā apēstu tieši vienu pīrāgu mazāk).

Šogad “Noskrien ziemu” pirmais posms tāpat kā iepriekšējā gadā mūs visus sapulcēja Priekuļos. Laiks, kā jau pēdējos mēnešus (izņemot dažus reģionus, kas bija tikuši pie sniega), ne tas patīkamākais  – lietus, dubļi un viss pelēkā mākonī ietīts, bet vai laika apstākļi kādreiz ir mainījuši lēmumu par piedalīšanos? Esmu pārliecināta, ka “Noskrien ziemu” dalībnieki iepriekšējā vakarā noklausās laika ziņas tikai tāpēc, lai zinātu, kādu apģērbu izvēlēties, jo tāda opcija kā neskriet nepastāv.

Pirmais posms manai “Zemgales Ziņu” komandai  (nebaidos nošaut greizi, sakot, ka jebkurai komandai/ dalībniekam) vienmēr ir patīkamākais satikšanās posms, tiek saprasts, kurš galu galā ir atbraucis, kurš šogad nepiedalīsies. Vislielākais prieks satikt tās pēc skriešanas noilgojušās sejas, kuras atguvušās no traumām, un, protams, vienmēr patīkami šajā mazajā trakumā ievilināt pavisam jaunas sejas. Un par to vien gribas teikt uzreiz lielu paldies šī skaistā pasākuma organizatoriem – paldies par iemeslu satikties!

Priekuļos ieradāmies laicīgi, varbūt pat par laicīgu, un, lai gan Roberta darba rūķi ir ļoti čakli, pie starta numuriņiem uzreiz netikām. Tas gan mūs galīgi neapbēdināja, jo beidzot bija gana daudz laika, lai kārtīgi apošņātu apkārtni. Īsā mirklī mēs no pirmajiem nepacietīgajiem skrējējiem, kas ieradušies, jau bijām krietni kuplākā skaitā. Lēnām zāle piepildījās ar skrējēju runām – kāds nav trenējies divas nedēļas (pie sevis nodomāju, kaut mana trenēšanās pauze būtu tik īsa), kāds detalizēti un medicīnas terminos ietērptos vārdos apspriež pēdējās gūtās traumas, kāds atceras pēdējo aizvadīto sacensību pieredzi ārzemēs, cits apmainās ar želeju un citiem uztura ieteikumiem – klausoties vien, var teju gudrāks palikt. 

Bet ziniet, kas vijās cauri katrai no sarunām? Tas manis pieminētais prieks satiekoties! Tāda milzu enerģija kūsā visos un visapkārt. Kā tādas ļoti lielas un raženas ģimenes pirmssvētku salidojums, kur katram savi notikumi stāstāmi, bet kopā visus vieno liela mīlestība – mīlestība pret skriešanu, iešanu un vienkārši kustību. 

Pārsteidzoši ātri pienāca arī starts. Izejot ārā no prieka pārpildītās zāles, kā no skaista sapņa izrauta, atcerējos, ka laiks ir drūms, visapkārt pelēks un dubļi, ļoti daudz dubļu, ne miņas no ziemas (esam noskrējuši ziemu mazliet par daudz). Veroties pūlī, gan atkal ne miņas no drūmā laika, vien lielas, nepacietīgas acis un plati smaidi – šiem entuziastiem nekas nav šķērslis. Kur vēl var satikt tik daudz priecīgu cilvēku? Cilvēku, kuri pirms izbraukšanas, visticamāk, zināja, kas viņus sagaida, zināja, ka kājas būs slapjas un netīras līdz ceļiem, bet tik un tā ir uzvilkuši gan gaišos, gan mīļākos, kāds droši vien arī diezgan jaunos (es) skriešanas apavus un pēc tam ar lepnumu un tikpat lielu prieku tos tīrīs un berzīs, lai atkal satiktos citā posmā.

Un starts. Vēl vairāk dubļu, zem dubļiem vēl dubļi, un kaut kur zem tā dubļu kalna neganti paslēpušās slidenas koku saknes. Sākums kā jau sākums – šaurākās vietās drūzmēšanās, kas mani tā īsti nekad nav traucējušas, jo ko gan es varu nokavēt? Patiesībā es vienmēr pārķeru startu par ātru, un tad tā pirmā apstāšanās ir mazliet kā svētība. Bet šoreiz katra drūzmēšanās (lai gan tādu vietu bija maz) mani mazliet nokaitināja... Bet kaitināja ne tāpēc, ka jāapstājas, bet tāpēc, ka no mugurpuses tiku stumta virsū priekšā stāvošajam skrējējam, kuram tā jau burtiski elpoju pakausī. Kāda kundzīte, kurai es pretojos un neļāvu sevi stumt, vēl pamanījās aizrādīt, ka citādi uz priekšu netikšu. Bet finišu sasniedzu arī es... Varbūt manī trūkst nekaunības, jo es arī nesapratu tos, kuri izmisīgi, klupdami krizdami šaurajās vietās centās tikt garām tiem, kas pacietīgāk pagaidīja, līdz tiks platākā takā (un vēlāk tāpat satikās vienā vietā). Tam ir domāti šosejas skrējieni vai citi, katra paša skriešanas spējām piemērotāki, skrējieni, kur visi skries līdzvērtīgi. Šis tomēr ir tautas pasākums ar ļoti atšķirīgu sagatavotību un dažādām skriešanas prasmēm.

Maza negatīvā atkāpe atsevišķu skrējēju virzienā, bet pēc tam, kad tie, kam dikti jāsteidzas, bija prom, sākās skrējiena izbaudīšana. No pašas trases gan es atceros maz, jo šoreiz daudz bija jāskatās zem kājām, lai kaut kur nepaslīdu, neaizķeros un gads nav jānobeidz ar traumu. Tas, kas man spilgti iespiedies atmiņā, – cik ļoti dažādi bija visas trases segumi. Sākot no asfalta un cietākiem grants takas posmiem, pa vidu trasē posmi, kuros ceļš klāts ar koka sakņu izciļņiem un potītes krakšķēdamas žļodzījās, un beidzot ar grimstošu dubļu vannu, kur pēc veiksmes principa jāpārlec no cietākas saliņas uz citu saliņu un lēcienā jācer, ka piezemējoties neiegrims kāja līdz ikram vai neatstāsi savu apavu vienu un neaizsargātu dubļu čupiņā. Tāds sajūtu skrējiens šis pirmais “Noskrien ziemu” seriāla posms, un nezinu, vai tas sanācis tīši vai netīši, bet par to no manis otrs lielais paldies organizatoriem. Man ļoti patīk dažādība.

Tā skrienot un prātojot par trasi un to, kas mani sagaida tālāk, finišs pienāca nekaunīgi ātri. Turklāt finiša pēdējie metri bija stadiona aplī. Ja ir diezgan laba iztēle, tad varēja sajusties kā tāds augstas klases ranga skrējējs, kuram atlicis vien pēdējais aplis, un iztēlē sajustais azarts palīdzēja kājām kustēties mazliet ātrāk. Gar apļa malu un finišā kā parasti vēl pa kādam atbalstītājam, kurš atbalsta ne tikai savējos, bet visus skrējējus, palīdzot pielikt vēl kādu solīti klāt. Un finišs. Galvā klasiski tikai viena doma – kāda velna pēc es netrenējos? Kāpēc tad, kad jāatrod attaisnojumi, lai netrenētos, izdomas līmenis sasniedz pieredzējušu rakstnieku iztēles plauktiņus? Kad esmu sevi mazliet nolamājusi, dzīslās ieplūst vecais pazīstamais draugs –gandarījums. Kustībā ir ļoti liels spēks!

Pēc tam jau viss kā parasti – satikt komandas biedrus, sagaidīt tos, kuri vēl skrien un nūjo, gardie pīrādziņi un dzērieni, daudz siltu sarunu, un klāt arī apbalvošana un izloze tautas distancei. Ar to organizatoriem nav problēmu, viss notiek raiti un ātri. Tā, visam plūstot un laimes hormoniem lēkājot, arī pienāk laiks doties mājup.

Paldies, paldies, paldies! Paldies organizatoriem, brīvprātīgajiem, dalībniekiem, fotogrāfiem, visiem, visiem, kas atstājuši slikto omu mājās, pielikuši roku, laiku un enerģiju, lai taptu, būtu un izdotos “Noskrien ziemu”! Viens darāmais darbs pirms svētkiem paveikts, un ar lielu gandarījumu varu ievilkt ķeksīti un apsolīties jaunajā gadā trenēties vairāk!

Tiekamies nākamajā posmā jau pavisam drīz!

Autors: Kristīne Lejniece

Nav komentāru

Komentēt