Kā iepriekšējo “Noskrien ziemu” sezonu pabeigsi, tā jauno iesāksi jeb Dubļu prieki arī Priekuļos!
Gada finiša
taisnes darāmo darbu sarakstā pievienot seriāla “Noskrien ziemu” pirmo posmu ir
kļuvis par daudzu skrējēju un nūjotāju tādu kā pirmssvētku tradīciju, jo kā gan
citādi var Vecgada vakarā svēti apsolīties trenēties vairāk? Vajag taču to
pirmo posmu tieši pirms svētkiem, lai atgādinātu par skriešanas burvību, lai
šķistu, ka jātrenējas vairāk, un lai apņemšanās būtu ticamāka pašam sev (un lai
svētku galdā apēstu tieši vienu pīrāgu mazāk).
Šogad
“Noskrien ziemu” pirmais posms tāpat kā iepriekšējā gadā mūs visus sapulcēja
Priekuļos. Laiks, kā jau pēdējos mēnešus (izņemot dažus reģionus, kas bija
tikuši pie sniega), ne tas patīkamākais
– lietus, dubļi un viss pelēkā mākonī ietīts, bet vai laika apstākļi
kādreiz ir mainījuši lēmumu par piedalīšanos? Esmu pārliecināta, ka “Noskrien
ziemu” dalībnieki iepriekšējā vakarā noklausās laika ziņas tikai tāpēc, lai
zinātu, kādu apģērbu izvēlēties, jo tāda opcija kā neskriet nepastāv.
Pirmais
posms manai “Zemgales Ziņu” komandai
(nebaidos nošaut greizi, sakot, ka jebkurai komandai/ dalībniekam)
vienmēr ir patīkamākais satikšanās posms, tiek saprasts, kurš galu galā ir
atbraucis, kurš šogad nepiedalīsies. Vislielākais prieks satikt tās pēc
skriešanas noilgojušās sejas, kuras atguvušās no traumām, un, protams, vienmēr
patīkami šajā mazajā trakumā ievilināt pavisam jaunas sejas. Un par to vien gribas teikt uzreiz lielu
paldies šī skaistā pasākuma organizatoriem – paldies par iemeslu satikties!
Priekuļos ieradāmies laicīgi, varbūt pat par laicīgu, un, lai gan Roberta darba rūķi ir ļoti čakli, pie starta numuriņiem uzreiz netikām. Tas gan mūs galīgi neapbēdināja, jo beidzot bija gana daudz laika, lai kārtīgi apošņātu apkārtni. Īsā mirklī mēs no pirmajiem nepacietīgajiem skrējējiem, kas ieradušies, jau bijām krietni kuplākā skaitā. Lēnām zāle piepildījās ar skrējēju runām – kāds nav trenējies divas nedēļas (pie sevis nodomāju, kaut mana trenēšanās pauze būtu tik īsa), kāds detalizēti un medicīnas terminos ietērptos vārdos apspriež pēdējās gūtās traumas, kāds atceras pēdējo aizvadīto sacensību pieredzi ārzemēs, cits apmainās ar želeju un citiem uztura ieteikumiem – klausoties vien, var teju gudrāks palikt.
Bet
ziniet, kas vijās cauri katrai no sarunām? Tas manis pieminētais prieks satiekoties!
Tāda milzu enerģija kūsā visos un visapkārt. Kā tādas ļoti lielas un raženas
ģimenes pirmssvētku salidojums, kur katram savi notikumi stāstāmi, bet kopā
visus vieno liela mīlestība – mīlestība pret skriešanu, iešanu un vienkārši
kustību.
Pārsteidzoši
ātri pienāca arī starts. Izejot ārā no prieka pārpildītās zāles, kā no skaista
sapņa izrauta, atcerējos, ka laiks ir drūms, visapkārt pelēks un dubļi, ļoti
daudz dubļu, ne miņas no ziemas (esam noskrējuši ziemu mazliet par daudz).
Veroties pūlī, gan atkal ne miņas no drūmā laika, vien lielas, nepacietīgas
acis un plati smaidi – šiem entuziastiem nekas nav šķērslis. Kur vēl var satikt
tik daudz priecīgu cilvēku? Cilvēku, kuri pirms izbraukšanas, visticamāk,
zināja, kas viņus sagaida, zināja, ka kājas būs slapjas un netīras līdz ceļiem,
bet tik un tā ir uzvilkuši gan gaišos, gan mīļākos, kāds droši vien arī diezgan
jaunos (es) skriešanas apavus un pēc tam ar lepnumu un tikpat lielu prieku tos
tīrīs un berzīs, lai atkal satiktos citā posmā.
Un starts.
Vēl vairāk dubļu, zem dubļiem vēl dubļi, un kaut kur zem tā dubļu kalna neganti
paslēpušās slidenas koku saknes. Sākums kā jau sākums – šaurākās vietās
drūzmēšanās, kas mani tā īsti nekad nav traucējušas, jo ko gan es varu nokavēt?
Patiesībā es vienmēr pārķeru startu par ātru, un tad tā pirmā apstāšanās ir
mazliet kā svētība. Bet šoreiz katra drūzmēšanās (lai gan tādu vietu bija maz)
mani mazliet nokaitināja... Bet kaitināja ne tāpēc, ka jāapstājas, bet tāpēc,
ka no mugurpuses tiku stumta virsū priekšā stāvošajam skrējējam, kuram tā jau
burtiski elpoju pakausī. Kāda kundzīte, kurai es pretojos un neļāvu sevi stumt,
vēl pamanījās aizrādīt, ka citādi uz priekšu netikšu. Bet finišu sasniedzu arī
es... Varbūt manī trūkst nekaunības, jo es arī nesapratu tos, kuri izmisīgi,
klupdami krizdami šaurajās vietās centās tikt garām tiem, kas pacietīgāk
pagaidīja, līdz tiks platākā takā (un vēlāk tāpat satikās vienā vietā). Tam ir
domāti šosejas skrējieni vai citi, katra paša skriešanas spējām piemērotāki,
skrējieni, kur visi skries līdzvērtīgi. Šis tomēr ir tautas pasākums ar ļoti
atšķirīgu sagatavotību un dažādām skriešanas prasmēm.
Maza
negatīvā atkāpe atsevišķu skrējēju virzienā, bet pēc tam, kad tie, kam dikti
jāsteidzas, bija prom, sākās skrējiena izbaudīšana. No pašas trases gan es
atceros maz, jo šoreiz daudz bija jāskatās zem kājām, lai kaut kur nepaslīdu,
neaizķeros un gads nav jānobeidz ar traumu. Tas, kas man spilgti iespiedies
atmiņā, – cik ļoti dažādi bija visas trases segumi. Sākot no asfalta un
cietākiem grants takas posmiem, pa vidu trasē posmi, kuros ceļš klāts ar koka
sakņu izciļņiem un potītes krakšķēdamas žļodzījās, un beidzot ar grimstošu
dubļu vannu, kur pēc veiksmes principa jāpārlec no cietākas saliņas uz citu
saliņu un lēcienā jācer, ka piezemējoties neiegrims kāja līdz ikram vai neatstāsi
savu apavu vienu un neaizsargātu dubļu čupiņā. Tāds sajūtu skrējiens šis pirmais “Noskrien
ziemu” seriāla posms, un nezinu, vai tas sanācis tīši vai netīši, bet par to no
manis otrs lielais paldies organizatoriem. Man ļoti patīk dažādība.
Tā skrienot
un prātojot par trasi un to, kas mani sagaida tālāk, finišs pienāca nekaunīgi
ātri. Turklāt finiša pēdējie metri bija stadiona aplī. Ja ir diezgan laba
iztēle, tad varēja sajusties kā tāds augstas klases ranga skrējējs, kuram
atlicis vien pēdējais aplis, un iztēlē sajustais azarts palīdzēja kājām
kustēties mazliet ātrāk. Gar apļa malu un finišā kā parasti vēl pa kādam
atbalstītājam, kurš atbalsta ne tikai savējos, bet visus skrējējus, palīdzot
pielikt vēl kādu solīti klāt. Un finišs. Galvā klasiski tikai viena doma – kāda
velna pēc es netrenējos? Kāpēc tad, kad jāatrod attaisnojumi, lai netrenētos,
izdomas līmenis sasniedz pieredzējušu rakstnieku iztēles plauktiņus? Kad esmu
sevi mazliet nolamājusi, dzīslās ieplūst vecais pazīstamais draugs
–gandarījums. Kustībā ir ļoti liels spēks!
Pēc tam jau
viss kā parasti – satikt komandas biedrus, sagaidīt tos, kuri vēl skrien un
nūjo, gardie pīrādziņi un dzērieni, daudz siltu sarunu, un klāt arī apbalvošana
un izloze tautas distancei. Ar to organizatoriem nav problēmu, viss notiek
raiti un ātri. Tā, visam plūstot un laimes hormoniem lēkājot, arī pienāk laiks
doties mājup.
Paldies, paldies, paldies! Paldies organizatoriem,
brīvprātīgajiem, dalībniekiem, fotogrāfiem, visiem, visiem, kas atstājuši
slikto omu mājās, pielikuši roku, laiku un enerģiju, lai taptu, būtu un izdotos
“Noskrien ziemu”! Viens darāmais darbs pirms
svētkiem paveikts, un ar lielu gandarījumu varu ievilkt ķeksīti un apsolīties
jaunajā gadā trenēties vairāk!
Tiekamies
nākamajā posmā jau pavisam drīz!
Autors: Kristīne Lejniece