Šķiet, tas bija tikai vakar, kad izturīgākā un spēcīgākā skrējēju čupiņa bija savākusies Priekuļos uz pašu pirmo “Noskrien ziemu” posmu un nepacietīgi kala plānus, stratēģijas nākamajam četriem posmiem. Šķiet, vēl tikai vakar atļāvos plašākai auditorijai izklāt savus saburzītos domu palagus par pirmo posmu un par skriešanu ziemā vispār. Vēl tikai vakar prātuļoju, cik nepieklājīgi ātri pienākusi “Noskrien ziemu” sezona. Četru mēnešu laikā nekas īpaši nav mainījies – tagad es domāju –  kur šie posmi pazuda. Vai tiešām visi “Noskrien ziemu” posmi jau beigušies? Labi, ka neesmu vienīgā, kas apjukusi, arī laika apstākļi vēl tikai taustās pēc pareizā gadalaika (vai arī tie kļuvuši tik ļoti draudzīgi, ka visi cenšas ietilpt vienā dienā). Lai nu kā, bet datums kalendārā liecināja, ka tiešām pienācis pēdējais “Noskrien ziemu” posms Jaunolainē.

Jaunolaine bija tāds godīgais posms pret Latvijas tālāko pilsētu iedzīvotājiem, jo tā atrodas (lai ģeogrāfi man piedod) apmēram viducī Latvijai, vismaz horizontālā līnijā skatoties. Laiks pēdējā posmā nelutināja – ne pavasara saulīte, kaut ar zobiņiem, ne vairs rotaļīgas sniegpārslu dejas. Vien šķietami mūžīgs lietus, pelēkā dūmakā ietērpies un vēja brāzmām nokrāvies, – šāds laika apstākļu sajaukums trasei palīdzēja pārvērsties par īstu dubļu vannu. Par laimi, “Noskrien ziemu” skrējēji ir viena varen rūdīta un traka kopiena. Gan prieka emociju, kas līdzīgi kā dubļi šķīda uz visām pusēm, gan salijušu, bet platu smaidu netrūka. Sajūtas mazliet kā bērnībā, kad pietika tikai palēkāt pa peļķēm, uztaisīt dubļu kaujas, lai diena būtu izdevusies.

Ieradāmies Jaunolaines sporta namā samērā laikus, jo mūsu ceļabiedru kompānijā bija kanikrosa distances dalībnieks. Tas gan netraucēja viņam startu nokavēt divreiz – pirmajā reizē nokavēja savu kārtas numuru, bet otrajā (“pateicoties” manam pļāpīgumam), nedzirdēja, kā izsauc nokavējušos dalībniekus atkārtoti. Tomēr cepuri nost tiem, kas vada un pieskata kanikrosa startus, jo neviens dalībnieks ar savu mīluli, pat gribot, no starta neaizmuktu. Vērīgas acis to pamanīs, atzīmēs un pat pēc otrās nokavētās starta reizes dalībnieku aiz rokas aizvedīs līdz startam, pat vēl veiksmi paspēs novēlēt. Ir tik forši, ka “Noskrien ziemu” var piedalīties arī kanikrosa skrējēji. Pirmkārt, tas ļauj kādam skrējējam paņemt līdz savu mīluli. Otrkārt, no malas šķiet tik interesanti pavērot saimniekus un viņu mīluļus. Un tas nav izdomāts teiciens – kāds saimnieks, tāds mīlulis –, šeit to ļoti labi var novērot. Turklāt cik tie dzīvnieciņi neapzināti pirms starta uzvedas līdzīgi cilvēkiem. Esat kādreiz pavērojuši? Kāds suņuks, asti nolaidis, nesaprot, kur atrodas. Cits gatavs no pavadas izlēkt laukā, lai tik laiž skriet. Vēl kādi bariņā rej un apošņā cits citu, dažs neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, vien paklausīgi gaida startu. Kāds ir piespiests skriet, vēl kāds lavierē prom no starta koridora. Nu, vai saskatīji sevi?

Bija pienācis arī mūsu – cilvēku – starts. Ir skaidrs, ka nekādi laika apstākļi šos dullos skrējējus neapturēs, krāsainu sporta tērpu pūlis bija gatavs arī šiem dubļu priekiem. Jau startā zināju, ka es neskriešu uz rezultātu (cik nu man tāds vispār ir). Izlēmu (gan tikai pa ceļam) veltīt šo posmu savām tik ļoti nokalpojušajām, bet mīļajām botām – bija pienācis to pēdējais skrējiens. Un, ak, cik ļoti priecājos par savu izvēli! Kā es izbaudīju katru dubļu peļķi, kurā lepni iebridu līdz potītei, cik mierīgu sirdi lēkāju no vienas peļķes otrā cauri grimstošām dubļu saliņām. Turklāt pretstatā bērnībai nebija jābaidās no vecāsmammas, kas, ieraugot manas izklaides dubļos, kārtīgi sadotu pa ausīm. Cik maz vajag priekam! Trase šoreiz nebija ne kalnaina, ne grūta, īstā vieta, lai gāztu mazos (katrs pats savus) rekordiņus. Es gan šoreiz biju nolēmusi krist uz nerviem “Zemgales Ziņu” komandas cepumiņu guru, visu ceļu vāvuļojot un bakstot, ka jātrenējas rogainingam (Olainē, starp citu, tieši katru gadu notiek viens feins rogainings). Tā mēs paskrējām, kādā lielākā dubļu placī arī pagājām, uz ko komandas biedrene man teica – re, cik forši manā galā, te var arī paiet. Un tu tāda nebūsi vienīgā :). Kādas sešas reizes viņa gan mani dzina prom no tā foršā gala, lai skrienu ašāk, bet manī jau bija atvēries bērnības nebēdnīgums un es pat nedomāju klausīt. Tā čalojot, pierunājot pilnas ausis niekiem, trase pagāja nepieklājīgi ātri (pilnīgi gribējās otru aplīti). Pa kādam skrējējam trasē mūs apdzina un uzmundrināja, lai nepadodamies (cik tie skrējēji ir forši), bet gan man, gan Agnesei šis bija vairāk prieka un vienkārši noslēguma skrējiens, mūsu sacensību gēni šoreiz bija inaktivēti un atstāti mājās plauktiņā. Vēl tikai ceļš cauri mežiņam, tad mazdārziņiem – un klāt arī finišs.

Bija atlicis vien saņemt skaisto medaļu no paša Oskara Melbārža. Gribu tā kārtīgi uzlielīt medaļas dizaina autoru – nu ļoti skaista un gaumīga! Turklāt vērtību noteikti palielina tas, ka to iegūst tikai tie, kuri piedalījušies vismaz trīs posmos, un ja uz tās vēl gozējas kāda Latvijā labi zināma sportista paraksts... Šajā reizē medaļas otru pusi izdaiļoja Oskara Melbārža paraksts, un bija arī tas gods satikt viņu pašu. Agnesei vislielākie prieki, jo viņa ir īsts sporta fans un bija nēsājusi līdzi ilgi glabātus jautājumus Oskaram. Uz jautājumu, kas ir grūtāk – sacensības vai būt šeit un pasniegt medaļas –, Oskars godīgi atbildēja, ka patiesībā līdzīgi (mūsu ir daudz un paliek tikai vairāk). Kad beidzot medaļa kaklā, bilde ar Oskaru telefonā, tad arī nemanāmi piezagās noslēguma sajūta. 

Šie bija skaisti pieci posmi – mēs paspējām gan burtiski noķert ziemu mājupceļā pēc skrējiena Priekuļos, gan kārtīgi pacīnīties ar salu, kas kniebj vaigos un degungalā Limbažos, gan piedzīvot sniegpārslu rotaļu un mirguļojošu galvas lukturīšu karnevālu vakara posmā Salacgrīvā, gan iemācījāmies (atkārtojām) slidošanas prasmes skaistajā Zaubē. Un visbeidzot – ar neatlaidīgu skriešanu aizbiedējām ziemu prom Jaunolaines posmā. Šī bija mazliet garāka, kā ierasts, ļoti raiba un jautra sezona. Paldies par to! Paldies visiem, kas pielika roku, lai šie skrējieni izdotos. Tiekamies citos skrējienos un nākamajā “Noskrien ziemu” sezonā!

Autors: Kristīne Lejniece