Tu slīdēji pa slidotavu... Zaubē
To, ka ceļi būs
ledū, es nojaušu jau iepriekšējā vakarā, sekojot līdzi laika prognozei Latvijā.
Tātad somā pie visām mantām tiek ieliktas manas ziemas riepas (Inov-8).
Piedodiet, bez reklāmas nu nekādi, jo šos apavus es novērtēšu, uzreiz pēc
starta sperot pirmo soli.
Zaube ir apdzīvota vieta, kas izvietojusies pie auto ceļa P32 Dzirnavu upes krastā 90 km no Rīgas. 2016. gada 4. jūlijā Zaubē dzīvoja 326 iedzīvotāji (pēdējie atrodamie dati). Tas ir pirmais, ko uzzinu par vietu, kur notiks skrējiena seriāla “Noskrien ziemu” 4. posms. Iebraucot Zaubē, saprotu, ka esam skaistā Latvijas dabas nostūrī, kādu mums ir ļoti daudz, un pirmais, ko pamanu, – ceļa malā skaistu Zaubes Sv.Nikolaja pareizticīgo baznīcu. Ierodamies laicīgi, jo man ir šoferis, un tādās reizēs parādi komandē viņš, bet arī man patīk pirms starta visu izdarīt mierīgi, bez steigas. Pirmais uzdevums ir tikt pie numuriem komandai. Tas nozīmē, ka jāstāv trīs rindās, jo pārstāvam gandrīz visas distances, izlaižot kanikrosu. Tas gan bija ļoti ātri, jo Robertam ir visčaklākie palīgi. Nu varu sasveicināties un pārmīt kādu vārdu ar pārējiem skrējiena dalībniekiem. Visi, kas ieradušies, saprot, ka šis nebūs vienkārši skrējiens pa ceļu un meža takām, jo visur redzam tikai tīru, gludu ledu. Daži vēl steidz nopirkt jaunus apavus ar naglām, jo drošībai vienmēr jābūt pirmajā vietā. Nezinu gan, vai tas kādu baigi nomierina, bet ik pa laikam tiek paziņots, ka varam skriet droši, jo esam apdrošināti. Paldies par to apdrošināšanas brokerim “Koren”, bet labāk neko vairāk šodien par viņu piedāvājumu neuzzināt.
Laiks skrien ātri, un mana komanda sagaidīta. Izrādās, ka dažiem no rīta radušās problēmas ar veselību, bet vēlme skriet ir daudz lielāka, un, ja kājas kust, tad tik uz priekšu, par pārējo domās vēlāk.
Kanikrosa dalībnieki pa vienam dodas trasē, un tad jau saprotam, cik ļoti slidena ir trase. Suņi, kas trenēti skriešanai, pēc starta signāla strauji uzsāk skrējienu, un ne katrs lielā dzīvnieka saimnieks spēj noturēties uz ledus pie tik strauja starta. Kritieni jau pašā startā, bet priekšā vēl slideni 8 kilometri. Vienīgais, ko nodomāju, – mans uzdevums šodien ir finišēt ar veseliem kauliem un vairāk baudīt šo skaisto, saulaino dienu. Nekādi pārsteigumi sev, nekādi laika uzlabojumi vai sarunas ar sevi par to, ko varu šodien paveikt, tikai skaists skrējiens.
Pirms starta veicam komandas rituālu, uztaisām kopēju foto, un nu jau skrējēji gatavi startam. Tautas klasei šodien 8 kilometri, bet sporta klases skrējējiem jāpieveic 16. Citos laikapstākļos tas būtu sīkums, bet ne šodien. Kāpuma metri gan neliecina par grūtībām trasē, šoreiz tas izrādīsies tieši segums, kas daudziem liks pacīnīties, lai trasi pieveiktu. Izrādās, uz šo “Noskrien ziemu” posmu reģistrēti 622 dalībnieki, tas nozīmē, ka esam gandrīz uz pusi vairāk nekā iedzīvotāju Zaubē.
Pirms starta secinu, ka manī ir tāds dīvains miers, ne mazākās uztraukuma pazīmes. Saprotu, ka neko tāpat neizmainīšu un, saulei ceļoties augstāk, trase kļūs slidenāka, apavi man pareizie, un galvenais ir finišēt, bet tik ļoti sevi noskaņot skaistam skrējienam bez nekāda uztraukuma sanāk reti. Aiz skrējējiem trasē nostājušies arī nūjotāji, kuriem starts ir trīs minūtes vēlāk. Šķiet, ka šādas korekcijas startā apmierina visus, gan skrējējus gan nūjotājus. Ir būts abās frontēs, un man patika šī ideja.
Tiek dots ilgi gaidītais starts, un nu var skaidri redzēt, kuram kādi apavi kājās. Galīgi nav nozīmes krāsai vai firmai, visu izšķir naglas Nav obligāti jābūt speciāliem apaviem, jo citiem ir uzlikas ar nagliņām zolē, ko velk uz parastām kedām, galvenais, lai ir droši uz ceļa. Ledainā trase uzreiz ved lejup no kalniņa, un lejā jāpaspēj paņemt kreisais pagrieziens. Sperot pirmos soļus, saprotu, ka varu skriet droši, bet soli lieku tomēr mazāku – jāsarod ar ledu vairāk. Ātrākie jau sen gabalā, un lēnām izretinās arī pārējie. Jau sākumā man pašā priekšā nokrīt viena meitene, un es uz kreisā ceļa nogāžos blakus. Abas tiekam veikli augšā. Sāpe kreisajā celī ļoti nepatīk, bet skriet varu, un atkal iejūkam pūlī ar vairāk slidojošiem nekā skrienošiem sportistiem. Saprotu, ka jāietur distance, lai izvairītos no “čupiņ, krājies”. Trases platums to ļauj. Skrienu pa ceļa vidu un apdzenu pa malām esošos slidotājus. Te nu ļoti uzskatāmi varēja redzēt, cik liela nozīme ir pareizi izvēlētiem skriešanas apaviem. Protams, mani apavi neuzlaboja manu ātrumu, bet drošības sajūta bija liela.
Saulīte jau bija pašā augšā un skaisti apspīdēja ledus ceļu. Skrējās viegli, bet ļoti gribēju mežu un sniegu, jo kāju muskuļi protestēja pret esošo ceļa segumu. Ilgi nebija jāgaida, un trase mūs veda pār sniegotu pļavu mežā. Mežs bija skaists, bet šaurā iemītā taciņa nemaz ne tik droša, kā gaidīju. Ļoti bija jāuzmana, kur lieku katru soli, jo daudz mazās bedrītes neļāva kāju likt droši un stabili. Beigās jau nopriecājos, ka esmu atpakaļ uz ledus ceļa. Un te nu es ieraudzīju šīs apkārtnes patieso skaistumu. Platais ceļš veda gar plašiem, balti sniegotiem laukiem, reizēm izmetot līkumu caur kādu mežu, kur saules apspīdēts sniegs mirdzēja tik spilgti, ka acis pašas reizēm miedzās ciet. Viss bija tik skaists, tieši kā no ainavu gleznotāja Vilhelma Purvīša gleznām, jo viņa dzimtā vieta ir tieši šeit, Zaubes pagastā. Un tieši šeit sākās mans skaistais skrējiens. Ar ledu sadraudzējusies, droši liku katru soli uz priekšu pa pašu ceļa vidu, nebaidoties ne no stāvākiem pakalniņiem, ne asākiem pagriezieniem. Pirmajā aplī ne brīdi nebiju viena, kāds vienmēr skrēja droši pa priekšu vai uzmanīgi slidinājās gar ceļa malu. Tā skrienot, tālumā sadzirdēju skaļas balsis. Sapratu, ka līdzjutēji, jo līdz finišam jābūt pāris kilometriem. Tie bija vietējie, kas stāvēja pie savas mājas ceļa malā un skaļi uzmundrināja ikvienu skrējēju. Šķiet, tā bija ģimene vairākās paaudzēs, jo redzēju gan vecus, gan jaunus, gan pavisam mazus līdzjutējus, un katram tika veltīts kāds uzmundrinošs sauklis, pat dziesma. Tā ieguvusi pamatīgu enerģijas devu vēl pāris kilometriem, turpināju ceļu, kurš atkal ieveda mežā, tikai nu jau taciņa bija stāvāka un temps lēnāks, bet tiku galā arī ar šo uzdevumu, un, ja esi kalnā, tad nopelnīta atpūta, skrienot lejā. Vēl nedaudz ledus taka, pagrieziens pa kreisi, kas atkal kādam izrādās par slidenu, un norāde uz otro apli. Tātad 8 kilometri pieveikti.
Otrais aplis vienmēr ir drošāks un ātrāks, jo trase jau zināma un skriet varu arī pa ceļa iekšējo malu, jo tā ir brīva. Nejutu, ka būtu pārāk nogurusi, un liekas, ka saulainais laiks vien dod papildu enerģiju. Vienīgie, kas nebija sajūsmā par šo skrējienu, bija manas labās kājas muskuļi, kas pie katra soļa otrajā aplī atgādināja, ka nepatīk tiem šis cietais trases segums nemaz, bet acis un kaut kas tur dziļi sirdī priecājās par trasi visā tās garumā, kas nemaz nebija sarežģīta. Tā klusi apjūsmojot visu skaisto ceļā, atkal tiku līdz atbalsta komandai, kas nenoguruši dziedāja, uzmundrināja un apjautājās, kā jūtos. Paldies viņiem par to dopingu, kura pietika līdz finišam, jo nu jau bija atlikuši kādi 3 km līdz atpūtai un sāku just, ka muskuļi strādājuši citā slodzē. Bet kurš skrējējs gan nezina, ka pirms finiša atrodam tās rezerves, par kurām nebija ne jausmas, un skaisti finišējam. Šoreiz trasē neko nezināju par ātrumu, sirds ritmu vai kilometru skaitu (to gan trasē atgādināja plakāti), jo pulkstenī neskatījos, un tas dzīvoja savu dzīvi, ik pa laikam par sevi atgādinot pie katra noskrietā kilometra, bet man bija vienalga, cik tieši ir tajā brīdī. Tik skaista, saulaina diena ar sniegu, ledu un burvīgiem skatiem bija jābauda. Sports ir spēcīga narkotika, un es jau esmu atkarīgā. Un ne vienmēr vajag būt pirmajā vietā, mums katram ir savi mērķi un iespējas, kāpumi un kritumi, bet galvenais, kas patīk man, ir regulāri satikt līdzīgi domājošos!
Apbalvošana.Vispirms prieks redzēt visus sveikus un veselus. Tas nozīmē, ka pirmais mērķis sasniegts; kam tādi bija vairāki, tiek pie balvām un medaļām. Apsveicu visus visātrākos šajā ledus trasē! Mūsu komandā arī daži tiek pie balvām izlozē, bet vissmukākā tiek Santai. Tā ir starp nūjotājiem izlozētā medaļa “Es neskrienu. Es eju”.
Paldies par
skaisto trasi un pasākumu Robertam un viņa komandai. Par skaisti pavadīto dienu
manai vislabākajai komandai “Zemgales Ziņas”, un tiekamies pēdējā “Noskrien
Ziemu” posmā Jaunolainē. Kāpēc laiks skrien tik ātri?
Autors: Ligita Leitlande