Ja Baiba saka, ka jāiet vēl viens aplis, tad jāiet!
Kaut gan esam cēlušies agri, garastāvoklis visiem komandas biedriem mašīnā možs. Pamazām sāk mosties arī pilsēta un citi skrējēji, kuru ceļš gan šoreiz, visticamāk, neved uz Limbažiem, bet tepat pa Jelgavas un Ozolnieku ceļiem un takām. Gaismai svīstot, priecājamies par skaisto saullēktu un ainaviskajām ceļmalām ar piesnigušajām eglēm un apsarmojušajiem bērziem. Eh, cik tā Latvija skaista!
Galā esam agri, taču ne pirmie no “Zemgales Ziņu” komandas. Viena mašīna (ar jau iepriekš slavētajiem cepumiņiem) priekšā. Sals kniebj degunā, taču Limbažu Olimpiskajā centrā vietas un siltuma visiem gana. Paldies organizatoriem! Dažādu veselības likstu dēļ šoreiz gan trasē nedodas visa komanda, taču degunu nenokaram – pārējie skrējēji un nūjotāji ir ierindā un gatavi aizstāvēt komandas vārdu godam, priecājoties par kopā būšanu un izbaudot laimes hormona iedarbību. Laikam jau tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēks ir gatavs atkal un atkal sevi izaicināt, sākot ar agro celšanos un beidzot ar rāpšanos bezgalīgi augstajos un stāvajos Latvijas kalnos (ja kāds ārzemnieks smīkņā par to, ka savus paugurus saucam par kalniem, viņš noteikti nav piedalījies mūsu taku skrējienos :)).
Būs jau divi gadi, kopš traumas dēļ skriešanu esmu nomainījusi pret nūjošanu. Lai arī sākumā bija grūti pierast, ka trasē jāpavada ilgāks laiks, nūjošanai ir arī daudz priekšrocību. Vispirms jau brīdis pirms starta nav tik uztraukuma apņemts – var izbaudīt visu, kas notiek apkārt. Savukārt trasē ir vairāk laika pamest acis apkārt un papriecāties par mežiem, ūdeņiem, pļavām, puķītēm un putniņiem (tas laikam gluži neattiecas uz “Noskrien ziemu”, bet vispār, jo, izņemot leduspuķes, citas diez vai izdosies sastapt), kas katrā Latvijas pusē ir tik atšķirīgi. Tiesa, pēc maniem novērojumiem, trasē joprojām prasās vairāk iecietības citam pret citu un godīgas sacensības ievērošana (mīļie nūjotāji un pārgājiena dalībnieki bez nūjām – mēs ejam, nevis skrienam, pat ja draugs ir ticis jau labu gabaliņu tālāk un negribas palikt vienam :)).
Kad trasē devušies visi kanikrosa dalībnieki, tuvāk starta laikam vietas sāk ieņemt skrējēji un aiz viņiem – nūjotāji. Atskan starta signāls, un visās varavīksnes krāsās tērptie entuziasti devušies noskriet balto Limbažu ziemu. Ātrākie skrējēji jau pazūd aiz pirmā lielā līkuma, un tikai tad tā pa īstam savu gājienu uzsāk nūjotāji. Kaut pirmie kilometri ierasti aizrit plecu pie pleca ar kolēģiem, startā vietas visiem ir gana daudz, un lielais bars pamazām sāk izklīst. Trase ir labi iezīmēta, tāpēc viegli orientēties. Pirmajā aplī gan virzienu norādošās bultiņas netiek tik daudz meklētas, vairāk par trasi spriest palīdz priekšā esošie skrējēji un nūjotāji. Izmetam mazu gabaliņu pa Limbažu dzīvojamo rajonu, noejam gar skaistu baznīcu, bet ātri no gājēju ietves pārvietojamies uz zaļo zonu. Kaut arī starts tiek dots priekšpusdienā, vietējos ielās tikpat kā nemana. Šķiet, Limbaži uz brīdi ir atdoti mums, “Noskrien ziemu” dalībniekiem.
Skaists posms ved gar aizsalušo Lielezeru. Pirmajā aplī tā pamale krāsojas sarkana, sarkana. Uz ledus tuvāk un tālāk pamīšus sasēduši zemledus makšķernieki, tuvāk krastam ragaviņās bērnus vizina vecāki. Paldies mammai ar atvasīti, kuri no šūpolēm uzmundrināja katru garām ejošo!
Lielākais pārbaudījums trasē izrādījās posms, kas veda gar lauka malu. Sasalusī zeme, sniedziņš pa virsu un šaura, šaura taciņa, kurā izmainīties vai kādu apdzīt praktiski neiespējami. Tā jau ir – tam latvietim nekad nebūs labi. Priekuļos liec rāpties kalnā, mīunžē, Limbažos palaid gar lauka malu – atkal nav labi. Šajā posmā zaudēju diezgan daudz laika, jo tieši pirms tā biju panākusi bariņu priekšā esošo nūjotāju. Pēc pulksteņa rādītā laika lēsu, ka līdz finišam tālu vairs nevar būt, tāpēc paldies kungam, kurš pēc lūguma laipni palaida garām un ļāva turpināt ceļu savā tempā. Un drīz jau arī klāt zīme, ka atlikuši pēdējie divi kilometri. Nu jau gāja raiti, atkal varēja uzņemt ātrumu un jau laikus redzēt, kur likt kāju, lai izvairītos no nevajadzīgām traumām.
Ap pēdējo divu kilometru atzīmi jau sāku domāt, ko darīt ar nākamo apli. Nolēmu izšķirties īsi pirms finiša, kad redzēšu, cik daudz laika palicis. Tikmēr kalniņš lejā, grāvis, kalniņš augšā, posms gar ceļa malu. Pēc skaņas spriežot, finišs vairs nav tālu. Nedaudz jāpiebremzē pirms pēdējā grāvja, plats solis pāri tam, un atkal jāuzņem ātrums, jo finišam jābūt tepat, tepat. Un tā arī ir. Pēc dažām minūtēm jau redzēju laimīgi finišējušos skrējējus, nūjotājus un ierasto kņadu, kas valda finiša vietā.
