Beigas un sākums jeb pēdēji pirmais Priekuļu posms!
21. decembris, 2018 pl. 18:57,
Nav komentāru
Šis nebūs tāda kārtīga skrējēja stāsts, cik daudz satrenēts, cik pārdomāti ēsts, kādam rezultātam bija jābūt. Šis arī nav svētdienas skrējēja stāsts, jo darīts kaut kas tomēr ir. Šis ir parastā, tā vidējā skrējēja piedzīvojums – tāda, kas skrien, kad sagribas. Pa retai reizei, kad negribas, jo kustēties vajag, tāda, kas dažreiz ieritinās dziļāk dīvānā un izliekas, ka neredz to brīvo laiku, kurā varētu padarīt ko lietderīgāku. Tāda, kam skriešana vairāk ir labu cilvēku satikšana, tējas un cepumiņu uzēšana un mazāk skaitlis, kas nosaka skrējiena vērtību (bet, protams, patīkami, ja galā tas ir smuks un atbilst kādam mērķim).
Iesākumā – man ļoti nepatīk ziema. Nē, es nepriecājos, kad snieg un viss ir balts un pūkains, kad termometra stabiņš noslīd zem nulles un leduspuķes uzzied logos. Es pat tā īsti nepriecājos par baltiem Ziemassvētkiem (lai gan piekrītu, ka tas rada Ziemassvētku sajūtu un noskaņu). No kurienes man šāda nepatika, īsti nezinu, jo bērnībā kā lielākā daļa bērnu izbaudīju ziemas priekus. Tādēļ ir skaidrs, ka skriešana man ir ļoti mīļa (pat ar visiem “nekad vairs neskriešu, kāpēc man to vajag” teikumiem dažkārt distancēs) un kaut kāds maģiskais šarms tajos Noskrien ziemu posmos ir, kas ievilina pat tādu mazo ziemas nīdēju kā mani... otro gadu pēc kārtas.
Starp visām darba ballēm un citiem pirms Ziemassvētku pasākumiem, tik ļoti daudz izlaistajiem skriešanas treniņiem bija pienācis pirmais Noskrien ziemu posms. It kā gaidīts, bet diezgan pēkšņi. Kopš aktīvās sezonas beigām šķita, ka vajadzētu būt lielākai pauzei. Mūsu ceļš sākās jau sestdienas vakarā no Ventspils ar pieturpunktu Dobelē (no rīta Ventspils–Priekuļi būtu nedaudz par daudz). Aizbraucām līdz daļai (vēl diviem) komandas biedru, izrunājām, kā brauksim no rīta, paēdām cepumiņus (pirmais lielais iemesls, kāpēc skrienam, jo Zemgales Ziņu komandā ir Agnese ar gardajiem paštaisītajiem cepumiem un končām), pārliecinājām cits citu, kāpēc mums tas vajadzīgs (jo atkal piezagās domas, kāpēc nevar vienkārši atpūsties mājās, nekur neskriet), un noskaņojāmies rītdienai. Svētdienas rītā kārtējā agrā celšanās (vēl esmu tajā vecuma grupā, kad celties pirms 8.30 nešķiet saprātīgi), savācām komandas biedrenes un suni. Jā, kas interesanti, šoreiz mūsu sastāvā bija viens kanikrosa dalībnieks, jo viss taču ir jāizmēģina. Suņuks, man šķiet, bija vairāk apjucis nekā mēs paši, bet, ja saimnieki dulli, laikam jau tad arī viņu mīluļi tādi. Tā nu mēs visi četri + suns beidzot devāmies ceļā, laicīgi, vismaz tā mums šķita.
Atbraucām 10.00, viss kā parasti, liela zāle, kur sasildīties, numuru izņemšanas rindas kustas pietiekami ātri. Viss no organizācijas viedokļa atkal notiek raiti, un viss ir saprotams. Diezgan ātri paņēmām to, ko vajadzēja, bet steigā skrējām veikt nepieciešamās pārbaudes sunim, pārģērbties un 10.28 (kanikrosa starts bija 10.30) vēl tikai kabinājām suni klāt pie Dāvja. Izrādījās, ka kanikrosā startā laiž pa vienam, ik pēc noteikta intervāla, varējām mierīgi ievilkt elpu, pat sagatavot telefonus, lai nofilmētu startu. Mazais satraukums, kā suns uzvedīsies pirms starta, jo šī bija pirmā šāda veida pieredze abiem. Mums par prieku, suns varbūt neskrēja ļoti ātri (te kārtējo reizi stāsts par to, ka jātrenējas), bet, ak, cik skaisti un graciozi!
Kad suns ar Dāvi palaists, neviļus atceramies, ka pašām arī jāskrien. Ir jau 10.42. Mazs satraukums atkal apmet kūleni vēderā (tas nekad nezudīs?). Steidzāmies sataisīties, sasalušiem pirktiem mēģinājām piespraust numurus, pamatīgi nomocījāmies ar čipa ievilkšanu aprocē (varbūt aploksnē var likt jau ievilktu čipu? Bet varbūt vienkārši nevajag kavēties un tad visu paspēs). Beidzot esam gatavas. Vismaz izskatāmies tādas, cits jautājums, vai tiešām esam gatavas. Šoreiz ilgi nesanāca pagrozīties apkārt, knapi paspējām sasveicināties ar pārējiem Zemgales Ziņu komandas biedriem (kā vienmēr, diezgan kuplā skaitā bijām, un šis ir otrais lielais iemesls, kāpēc skriet, jo ir tik patīkami satikties) un tad 11.00 jau dodamies startā. Otrais satraukuma kūlenis vēderā.
Starts. Sākums rit ļoti veikli, mierīgi, bet tad divi pamatīgi nokrīt. Visā tajā masā, kaut kur pa vidu. Saprotu, ka slīdēs un jāskrien divreiz piesardzīgāk. Atmiņas par smago kritienu pāris dienas pirms sacensībām atgādina, ka vēlreiz tā nevajag, lai sadzīst vecie pušumi. Uz katru atkailināto koka sakni un ledus sakopojumu skatos ar aizdomām. Ik pa mirklim kāds paslīd, kāds arī pakrīt, bet viss kārtībā, bez smagām traumām (es ceru). Pati trase man ļoti patīk, šaurās, mazās taciņas, lejas un pauguri, nogāzes, sakritušie koki, skrienu un priecājos, uz mirkli pat aizmirstu, ka skrienu. Tie taku skrējieni taču ir tīrākā bauda! Šaurajām taciņām ir tikai viens mazs mīnuss – grūti kādu apdzīt, un dažkārt uznāk ašā dusma, ka kaut kas nobremzējas un satiksme iesprūst, bet parasti gan dusma, gan sastrēgums ļoti ātri pāriet, turklāt var taču nedaudz atpūsties vai parunāt ar kādu. Ne pārāk labas atsauksmes gan dzirdēju no komandas biedriem, paziņām, kuri starta koridorā bijuši pie beigām vai kāda cita iemesla dēļ iepalikuši, jo tad gan šaurajās vietās iesprūstot uz ilgāku laiku. Es biju salīdzinoši pa vidu trasē. Pēc kāda otrā kilometra ieraudzīju komandas biedrus un nodomāju, ka jānoķer, bet, tā kā īsti apdzīt nevienu nevarēju un spēkus arī gribējās pataupīt, skrēju ar viņiem priekšgalā kā tempa turētājiem un baudīju trasi. Tieši man aiz muguras Lauris Lizbovskis filmēja skrējienu, pie sevis nopriecājos, ka vismaz tikšu kadrā (VIDEO SKATIES ŠEIT). Pirmais lielais kalniņš palīdzēja apdzīt daļu skrējēju, bet, protams, atņēma spēkus. Tad kādā ceturtajā kilometrā (iespējams, arī vēlāk, nekādu pulsometru, endomondo utt. līdzi man nebija, tāpēc nebija ne jausmas, cik tālu esmu) noķēru savus komandas biedrus. Visu ceļu skrēju viņiem pakaļ, lai parunātu, bet, tieši skrienot garām, bija atvērusies otrā elpa un likās, ka varu vairāk. Šādus mirkļus parasti izmantoju, cik spēju, un paskrienu vēl ātrāk, tāpēc daudz kopā izbaudīt trasi nesanāca. Šoreiz kaut kā vispār labi skrējās. Varbūt tāpēc, ka pirmais posms. Bija piemirsies, cik feini ir Noskrien ziemu posmi. Un tad pienāca TAS kalniņš, tas, par kuru biju dzirdējusi vairākkārt. Tā kā man Priekuļu posms pagājušogad izkrita, nebija savu ekspektāciju par šo posmu, bet ikreiz, kad komanda to atceras, parasti tiek pieminēts viens kalns, un visiem ar nopūtu. Un ne velti. Viegli nebija, piekusu, slīdēt arī slīdēja diezgan. Tiku apmēram līdz pusei un pamanīju vēl vienu komandas biedru priekšā (labi, ka komandā daudz cilvēku), un man kā plēsoņai (ne burtiski) vajag nomedīt. Tad, protams, spēks kaut kur uzrodas. Kādu mirkli skrēju aiz komandas biedra, bet tad viss. Uznāca pirmais lūzums, kad negribas neko. Viss slikti. “Kalni man neiet pie sirds,” teicu es (bet turpināju piedalīties teju VISOS taku, kalnu skriešanas skrējienos un katru reizi jūsmoju par tiem). Tā kādu gabaliņu cīnījos ar sevi un nonācu līdz, iespējams, ekstrēmākajam slidkalniņam, kur pilnīgi visi skrējēji, kas bija manā redzeslokā, krita vai veiksmīgākie nedaudz saslīdēja, bet saņēmās. Es piederēju pie veiksmīgajiem. Bet sieviete aiz manis gan noslīdēja ļoti nepatīkami (labi, ka skrējēji draudzīgi, un viņai tūliņ klāt jau bija pilns ar palīgiem). Slidkalniņa galā turklāt bija tāds mini strautiņš (ūdens plūsmiņa, tērcīte?), tas tā, ja nepietiek ar nokrišanu, vēl vari palikt arī slapjš un sasalt (bet, ja netrako un esi prātīgs, varēja pa maliņu nokāpt lejā, protams, pazaudējot laiku, bet katrs pats jau tomēr atbild par sevi). Šāds ekstrēmais piedzīvojums uz mirkli ļāva aizmirst, cik grūti bija skriet, bet tad atkal pauguriņš uz augšu un atcerējos, ko domāju pirms tam. Un tad es pamanīju zīmi, ka vēl 2 km līdz finišam. Liels bija mans pārsteigums, jo tik ātri finišs vēl nešķita. Grūti bija, bet sakasīju visus atlikušos spēkus, iekšējās rezerves un piespiedu skriet sevi ātrāk. Kādus 200 m tiešām arī paskrēju ātrāk. Tad ātri gāju. Tad tikai gāju… Es neesmu vēl sapratusi, vai tās norādes līdz finišam mani uzmundrina vai apstādina (bet man būs vēl daudz posmi, lai to saprastu). Tā prātodama, divus soļus paskrēju, vienu pagāju, līdz ieraudzīju zīmi, ka līdz finišam 500 m. Tā mani pamatīgi sapurināja, atcerējos, ka esmu taču komandā, vajag normālu rezultātu, lai ir punkti, atcerējos arī, ka mašīnas atslēgas ir pie manis un kanikross jau sen beidzies – nabaga Dāvis sasals. Atgādināju sev, ka 500 m ir tikai apmēram viens stadiona aplītis ar astīti, un skrēju, pat kaut ko apdzinu vēl. Ar nelielu žēlumu noskatījos uz tiem, kas dodas nākamajā aplī (tai skaitā uz savu nenoķerto komandas biedru, domās novēlēju veiksmi), bet pati ieskrēju finišā. Viss.
Pēdējās skriešanas sacensības šogad ir aizvadītas. Galvā ievilku ķeksīti pie padarītajiem darbiem. Jutu, kā pa ķermeni lavās laimes hormoni un arī kā svilst seja (aukstums dara savu). Kamēr gaidīju, lai atdotu savu čipu, prātoju, kāds būs rezultāts, jo kopumā skrējās labi, apstāšanās pauzes nebija nemaz tik garas. Vajadzētu būt normāli. Ieraudzīju rezultātu – tāds jau gluži nebija, kā cerēju. Klasiskais cilvēks – netrenējas, skrien, kad grib, un gaida brīnumus. Bet tas nekas, sarāju sevi aptuveni vienu sekundi, tad jau priecīgi gāju tālāk, lai pārģērbtos un satiktu pārējos komandas biedrus. Gribējās zināt, kā gāja kanikrosā un kā komandas biedrenei, kura pirmoreiz nūjoja, kādas emocijas. Parasti jau uzreiz pēc sacensībām var noteikt, vai cilvēks ir saslimis ar šo taku slimību vai ne.
Pēc tam jau viss notika aši un noguruma plīvurā. Apbalvošana, pīrādziņu ēšana, izloze, mūsu kanikrosa dalībnieks mazliet bēdīgs, ka viņam nebija izlozes. Izlozē, iespējams, izsauca pusi no visiem dalībniekiem, arī pats komentētājs par to nosmēja, bet, protams, ne mani – un tad atkal garais brauciens mājup. Atpakaļceļā jau plānojām, kurš ko skries nākamajos posmos, spriedām, kāda trase varētu būt, kas interesants. Un kur bijis, kur ne – atpakaļceļš tāds sniegots un balts. Noķērām to ziemu!
Šis bija skaists un labs iesākums visam Noskrien ziemu seriālam. Man noteikti gribas jau nākamo posmu. Tāpēc ar prieku noslēdzu 2018. gada skriešanu oficiāli un ar nepacietību gaidu 2019. gadu. Liels paldies organizatoriem, dalībniekiem, maniem foršajiem komandas biedriem par lielisko svētdienas dienu – tās es saucu par feinām brīvdienām! Tiekamies Limbažos!
Autors: Kristīne Lejniece