Četri balti krekli jeb NZ2018 4. posms
27. marts, 2018 pl. 11:48,
1 komentārs
“Ja četri balti krekli ir jaunam cilvēkam, tas iziet var caur dzīvi bez lielām pārdomām” – tā vēsta daudziem labi zināma Imanta Kalniņa dziesma ar Māra Čaklā vārdiem. Bez lielām pārdomām nu jau gana kupla ziemas aktivitāšu cienītāju saime var atzīmēt kalendārā attiecīgus datumus no decembra līdz martam, kad plānots kārtējais “Noskrien ziemu!” posms.
18. marts atnācis ar spožu pavasara sauli, bet ledainu ziemeļvēju. Jādodas tepat vien uz Brīvdabas muzeju Juglas ezera krastā, lai izbaudītu NZ šīs sezonas pēdējo posmu.
Tas solās būt gluži citāds nekā visi pārējie, jo, pirmkārt, notiek slēgtā muzeja teritorijā, otrkārt, sacensību centrs un apbalvošana zem klajas debess ezermalā, treškārt, muzeja teritorijā paralēli notiek Lielās dienas pasākums, jo tieši šodien diena ir veselu minūti garāka par nakti. Ziema aizvadīta, tāpēc vēl pēdējoreiz visi kopā atvadīsimies no tās pēdējā ziemas sezonas pasākumā. Viegli nebūs, jo iepriekšējā vakarā Roberts, kurš pats izgājis trasi, ziņo, ka pāris vietās esot ļoooti slidens, bet tur tapšot aizsūtīti muzeja vietējie kadri, lai kaut ko pakaisa. Atliek vien zīlēt, ar ko atšķiras ļoti slidens no vienkārši slidena... Taču NZ sauklī minēts, ka arī ledus ir tīrais nieks, tad lai nu tā arī būtu. Pabrīdinu savu komandu, lai noteikti paņem radzes, gan noderēs.
Ceļā dodamies ļoti laicīgi, jo loģistika šoreiz stipri sarežģīta. Dalībnieku solās būt rekorddaudz, jo pasākums notiek vietā, kur iespējams nokļūt arī ar sabiedrisko transportu. Un stāvlaukums pie muzeja Ezera vārtiem nav no gumijas. Šoreiz vispirms jāsaņem aproce, ka esi NZ dalībnieks, tikai pēc tam var doties uz reģistrāciju Priedes krogā pēc numuriem. Paldies Ābolu Jānim, kurš senas draudzības vārdā paglabājis mūsu ekipāžai vietu pie pašiem vārtiem! Un paldies laimīgajai sakritībai, ka esam paspējuši nokļūt pie aproču saņemšanas, kad mums priekšā vien kādi 10 cilvēki, nevis viss spāņu autobuss! Ezermalā pūš ne pa jokam, tas labi redzams bildēs, ka dalībnieki satinušies šallēs, biezās jakās, vairumam galvā ziemas cepures. Kad ap 10 nākam atpakaļ no numuru saņemšanas, rinda pie vārtiem izstiepusies jau pārsimt metru garumā, bet ļaudis plūst un plūst... Mierina Roberta pirms laiciņa rakstītais: “Ar NZ 4 viss notiek. Katru defektu taču var pārvērst par efektu. Viss būs labi!”
Labi, ka reģistrācijai telpas izdevies sarunāt Priedes krogā, tur, lai arī patumšs, numuru dalītāji vismaz ir siltumā, nevis pusotras stundas ezermalas vējos. Tas būtu pārāk skarbi! Brīvprātīgie, protams, ir rūdīta tauta, īpaši šie, bet ir jau arī kāds mērs pat visizturīgāko izturībai.
Mulsina arī fakts, ka, atšķirībā no pārējiem posmiem, starts ir visiem vienlaicīgi un kopā. Bars milzīgs! Protams, ļaužu pūlī sirsnīga apsveicināšanās ar kolēģiem, īpaši jau liepājniekiem, “Nūjo ar vēju” komandu, kuri nav satikti visu ziemu, atbraukuši tikai uz šo posmu, sak, kāds medālis kolekcijai derētu! Ieradies arī Latvijas olimpietis, ātrslidotājs Haralds Silovs. Tā ir šā posma īpašā balva un pārsteigums, ko gan līdz galam neizdevās noturēt kā pārsteigumu (ziņa FB parādījās dienu pirms starta). Uz medaļām, ko saņems visi, kas piedalījušies vismaz trijos NZ posmos, būs olimpieša autogrāfs, turklāt būšot iespēja arī kopā nofotografēties.
Sarunās un jauna inventāra iegādē (paldies Dainim Bautrim!) nemanāmi pienācis starta laiks, pļava ir pārpilna ar sportistiem. Īsas uzrunas no olimpieša un trases autora, un aiziet! Labi, ka sākums pa pļavu un tālāk gan lībiešu zvejnieka sētu ir gana plats, nav jāmin kolēģiem uz papēžiem, var mēģināt uzķert savu tempu un vietu kopīgajā masā.
Un tad sākas cilpu cilpas gar senajām muzeja mājām, sētām, darbnīcām, ezermalu. Jel nevaicājiet, kur cauri gājām un ko redzējām! Galvenais bija skatīties zem kājām un saglabāt vertikālu stāju, jo daudzviet slīdēja tiešām ne pa jokam. Un temps nepārprotami noplaka brīžos, kad ieraugi, ka pakrīt vai nejauki izslīd gan skrējēji, gan nūjotāji. Droši zinu tikai to, ka bija divas dzirnavas un trase veda gan gar jaunsaimnieka, gan muzeja sētu, gar ezera malu un pa kāpu zonu. Jā, kādu cepli (?) arī pamanīju. Gluži neomulīgi kļuva, kad kādā trases vietā kopā ar fotogrāfu malā stāvam pamanīju gluži bālu labi zināmo cīņu biedru, ogrēnieti Aleksandru. Kad pavaicāju, vai viss kārtībā, atbilde skan: “Cerams, ka būs!” Kā vēlāk izrādās, viņš kritis un stipri pārsitis galvu. Jā, patiesība izrādās diezgan skarba, jo ātrās palīdzības pakalpojumus šoreiz nācies izmantot 2 vai 3 cilvēkiem... Līdz šim NZ laimīgā kārtā tik nopietnu traumu nebija bijis.
Lai nu kā, bet pirmais aplis laimīgi paveikts, apļa laiks arī tīri labs, teorētiski iespējams paveikt pat visus trīs. Un trase nav kāpumu ziņā skarba, vien slidena. Kuras bija tās vietas ar Roberta teikto “ļooti!”, tā arī nepiefiksēju, varbūt saimniecības daļa tiešām labi pastrādājusi... Otrajā aplī atkal citi pārsteigumi, jo saule un vējš dara savu – kur pirms pusstundas bija dzīvs ledus, tur tas jau krietni pakusis un ir pat pa taisno pāri ejams, bet viltīgi slidens kļuvis dažviet uz meža taciņām, kur pirmajā aplī viss bija pa glauno. Te atkal cita problēma, jo, vismaz man, tieši visšaurākajās vietās nākas laist garām skrējējus, kuriem, protams, ir priekšroka! Un viņu ir daudz, gan pa vienam, gan lielākās vai mazākās grupiņās. Un pēkšņi, ne no šā, ne no tā man celī kāds iegrūž kā nokaitētu naglu. Johaidī, tas nu nekam neder, jo vēl nav bijis uzraksta – līdz finišam 2 km. Kolēģi, ar kuriem visu laiku iets gandrīz soli solī, sāk nemanāmi atrauties. Nu, nebūs, nebūs diemžēl nekāda trešā apļa, jāmēģina godam noiet šis pats. Protams, sirdi silda daudzie skrējēju “Paldies!”, kas atskan par garām palaišanu, vairāki spāņu puiši to pat izsauc latviski, pa NZ posmiem samācījušies!
Tā, beidzot klāt arī plāksnīte, kas vēsta, ka vēl tikai kilometrs. Jāmēģina izspiest, ko var, bet celim šī doma nešķiet laba, kā mēģinu pielikt soli, tā nejauki dur, velk un baksta. Regulāru treniņu trūkums organismā – tā laikam var nosaukt šo parādību. Nokļūstot iepretī muzeja galvenajiem vārtiem, rodas cita problēma – laikam jau ārpusē neviens uzraksts nevēsta, ka šeit notiek sacensības, jo gan ļaudis ar bērnu ratiņiem apstājušies uz galvenā ceļa, gan daži mazi olu ripinātāji paņēmuši brīvsoli no vecāku stingrā tvēriena. Labi, nūjotājiem nav tādi ātrumi, lai varētu notikt kas slikts, bet, ja šādi ļaudis gadās ceļā spices sportistiem, kas nesas uz finišu ar domu par pjedestālu, tad gadīties var visādi... Par laimi, šādu negadījumu nav bijis.
Klāt arī pēdējie pārdesmit metri. Sarkanā arka it kā vilinoši aicina doties nākamajā aplī, bet, nē, turklāt iekļauties kontrollaika varētu, vien krietni uzberot ogles un kāpinot tempu. Dodos vien pa kreisi uz finišu, kur jau gaida gādīgi kolēģi un brīvprātīgie. Man NZ 4. posms un līdz ar to arī sezona ir beigusies. Diemžēl apsolītais Haralds Silovs finišā vairs nav sastopams. Loģiski, cik tad var viens cilvēks stāvēt vējainā pļavā, bildēties neskaitāmas reizes un dalīt autogrāfus!
Trešajā aplī, izrādās, aizgājuši vairāk nekā 15 nūjotāji, arī mūsu kapteine Marita. Lai nu veicas un izdodas iekļauties kontrollaikā!
Pīrādziņi finišā, kā allaž ir gardi, buljons un tēja tāpat, bet visgardākās ir sarunas ar kolēģiem – gan dalībniekiem, gan brīvprātīgajiem. Tās silda un iedvesmo tā, ka tikai pēc laba brīža attopos, ka vējš joprojām pūš stipri, ka esmu cauri slapja un sāk pamatīgi salt. Fiksi jātiek sausās drēbēs, citādi nebūs labi. Saulīte ir ne tikai ar zobiņiem, bet ar pamatīgiem zobiem – galīgi ne tā, kā NZ 2017 pēdējā posmā Garkalnē, kur tiešām īsti pavasarīgi sildīja.
Kad sausas drēbes mugurā un silta tēja vēderā, ir pēdējais laiks iet sagaidīt tos kolēģus nūjotājus, kuri aizgājuši trešajā aplī. Un tur jau viņi arī nāk – vispirms ātrāko vīru četrinieks, tad divas nūjotājas, tad arī Māris, Ligita, Benita, vēl pēc brīdiņa Dzintars, Kristīne, Inese, Andis... Bet kontrollaiks nepielūdzami tuvojas beigām. Vai Marita paspēs? Kad atlikusi vien nepilna minūte, raitā solī garām patraucas Priekuļu Ināra. Jā! Ieskaitīts! Pārējiem pēdējais aplis bijis pašu priekam... Kā tas ir un kādas izjūtas pārņem, zinu, Sējā izbaudīju.
Pa to laiku jau apbalvoti sporta distances skrējēji, laimīgu, smaidīgu cilvēku straumes plūst ārā pa muzeja vārtiem. Atikusi vēl apbalvošana nūjotājiem. Tā kā mana komanda saprot, ka pie balvām ne individuālajā, ne komandu ieskaitē kopvērtējumā neesam tikuši un izloze šoreiz spīd vien tiem, kas kopumā pieveikuši 5 un vairāk apļus, bet starp mums tādu šosezon dažādu apstākļu sakritības dēļ diemžēl nav, taču vējš joprojām pūš sparīgi, nolemjam šoreiz apbalvošanu un noslēguma fanfaras negaidīt, bet doties mājup.
Paldies par šo posmu, paldies par sezonu kopumā organizatoriem, brīvprātīgajiem, dalībniekiem, fotogrāfiem, visiem, visiem, kas pielikuši roku, lai taptu, būtu un izdotos “Noskrien ziemu” 4 mēnešu garumā! Tiekamies pavasara un vasaras trasēs visā Latvijā! Un gaidām nākamo NZ sezonu, kura, kā teica Roberts, jau tiekot rūpīgi plānota, kalkulēta un izvērtēta.
P. S. Tas veltīts NŪJOTĀJIEM. (Skrējēji var nelasīt.)
“...un tikai reiz pa reizei kāds atgādina viņam, ka dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām” – tā skan sākumā citētās dziesmas tālākās rindiņas.
Kāds tam sakars ar šo pasākumu? Vistiešākais! 30. janvārī, tātad apmēram 10 dienas pēc NZ 2. posma Āraišos, saņemu no Roberta ziņu, ka reģistrācijā gan uz galda, gan pie sienas nākamajos posmos būs šāds vēstījums: “ES NESKRIENU, ES NŪJOJU UN IEVĒROJU GODĪGAS SPĒLES (GODĪGAS CĪŅAS) PRINCIPU.”
Un tas nav bez pamata. Diemžēl vairāk vai mazāk slēpti vai atklāti skrienoši nūjotāji ir redzami ne tikai NZ, bet gandrīz ikvienās sacensībās. Visos posmos. Un vēl trakāk ir, ja šāds puskoka lēcējs startā nevis nostājas aiz skrējējiem, kā tas pieņemts un pieklājas, bet iemaisās starp tiem, ar nūjām reāli apdraudot ne vienu vien sportistu. Labi, ja nūjas vēl tiek vienkārši pasistas padusē, nevis skrienot vicinātas pa gaisu, vistiešākā veidā apdraudot to, kam nelaimīgā kārtā trāpījies būt aiz šāda lēkšotāja... Tad allaž gribas pavaicāt – ja jau tik ļoti gribas skriet, kāpēc tad jāreģistrējas pie nūjotājiem? Skrien, cik spēka, pamatā taču tie ir skrējēju pasākumi! Bet – tur ir kāds milzīgs BET!
Skrējējiem ir milzīga konkurence, katrā grupā uz pjedestāla tiek un balvas saņem tikai visaugstākās klases sportisti. Un balvas ir skaistas, tādu iegūt – tīrais prieks. Nūjotāju ir daudz mazāk, tur izredzes krietni labākas. Un var taču izlikties, ka šāda uzraksta nav par godīgumu nav, sirdsapziņa kādu laiciņu var dabūt brīvstundu... Un vai nu tā būs, ka kāds pamanīs? Pat, ja pamanīs, apsauks un aizrādīs – nu, kas tur liels? Bet NZ 4. posmā, kur trase vijās līkumu līkumiem ap un starp mājām brīžam pa augšu, brīžam pa leju, šādi cilpotāji bija visai skaidri redzami.
Kāpēc par to šeit tik gari runāju? Tāpēc, ka ir skumji un ir pamatīgas dusmas, ka ne reizi vien uz pjedestāla tiek šādi pieskrējēji, nevis tie, kas to tiešām ir pelnījuši ar GODĪGU cīņu, konsekventi ievērojot to, ko sevī ietver jēdziens “nūjošana”. Un te nav runa par tādiem vai šādiem tehnikas smalkumiem, soļa garumu, atvēziena leņķi utt. Runa ir par pieskriešanu!
Kur ir izeja? Pirmkārt, katram pašam sākt ar sevi un nelaist sirdsapziņu brīvsolī. Otrkārt, Robertam, kurš pats arī ir nūjotājs, kopā ar labākajiem, pieredzējušākajiem un profesionālākajiem līdz nākamajai sezonai mēģināt saprast, kā šo kaiti ārstēt, nevis “izliet mazgājamo ūdeni kopā ar visu bērnu”, vienkārši atmetot nūjotāju vērtēšanu vispār.
Pavasaris ir klāt. Lai gaišas domas un jauki starti visiem un visur! Priecīgas Lieldienas! Uz tikšanos trasēs!
Neesmu dzirdējis, ka sporta soļošanas sacensības, kurās arī darbojas striktais noteikums par skriešanu, tiktu rīkotas meža takās.
Ja jau tomēr rīko, kas man patīk, tad vajadzētu šiem apstākļiem dažus punktus nūjošanas sacensību noteikumos mīkstināt:
Nūjojot no kalna lejā, pa nogāzi atļaut iet, ielocoties ceļos;
Tur pat un ejot gar mellenāju ceriem var neatgrūsties ar nūju uz katra soļa.
Noteikumu, ka sacensību dalībnieks citam dalībniekam neizsaka replikas, noteikti jāpatur.
Nūjošana un nūjotāji “Noskrien ziemu” sacensībās no tā tikai iegūs.