NZ2018 - 3 posms Priekuļos

Jau pāris dienu pirms skrējiena skaidrs, ka šis posms visprecīzāk atbilst pasākuma nosaukumam. Beidzot sagaidīta sniegota, balta ziema. No rīta, ieskatoties termometrā, somā ielieku vēl vienu apģērba kārtu, lai arī nemēdzu baigi silti ģērbties nekad, bet tā ir mierīgāk, jo Jelgavā vienmēr ir siltāk nekā Vidzemes pusē. Izbraucam agri, un, tiekot cauri Rīgai, mūsu auto uz Priekuļiem ved četrus dalībniekus. Pārstāvēsim visas piedāvātās distances. Ir gan Tautas klases skrējēji, gan stiprie no Sporta klases un es ar nūjām. Braucot atceramies, kāds šis skrējiens bija pirms gada, un saprotam, ka arī šogad Priekuļos nebūs viegla trase. 

Ierodamies laicīgi, un pirmais mūs sagaida Jānis Ābols, ierādot vietu auto. Pēc neilga laiciņa esam tikuši pie saviem starta numuriem, sporta dzēriena no sponsora “Cēsu alus” un “Propolen” krēma no SIA “LMP”. Nu jau ieradušies daudz skrējēju un nūjotāju, visapkārt jūtams atkalredzēšanās prieks. Pirms Tautas klases starta uztaisām “Zemgales Ziņu” komandas kopbildi, un tad jau pulksten 11 tiek dots starts. Šoreiz viens trases aplis ir 8,7 kilometri ar 263 kāpuma metru summu, būs ko pacīnīties pa piesnigušo un kalnaino trasi. Tautas klasē piedalīsies 310 skrējējs. Ar katru posmu mēs esam kuplākā pulkā, un tas priecē. Ātri paskrien 20 minūtes, un nu startu gaidām mēs, 172 Sporta klases skrējēji un 48 nūjotāji. Pēc starta uz ceļa jau uzņemu ātrumu, bet ātri ceļš beidzas, un sākas izbradāta pļava, jo sākumā visi vēl skrien barā. Mežā jau parādās smuki iemīta taciņa, pa kuru ātrākie nūjotāji jau ir atrāvušies no pārējiem. Īsti nezinu, cik nūjotāju vīriešu man priekšā, bet saprotu, ka starp sievietēm esmu trešā. Jau sākumā nolemju, ka cīnīšos par skaisto medaļu, – nu ļoti man patīk tā zaļās krāsas pārsliņa. Priekšā man tempu nosaka Ilze Rāta un viens kungs, kuru nepazīstu. Zinu, ka Ilze ir ātrāka un nav ko trakot, bet ir vieglāk, ja kāds pa priekšu smuki tur tempu un nav arī ļoti jāseko bultiņām, var tikai nūjot un baudīt skaistos dabas skatus. Par to Ilzei liels paldies. Soļojam smuki trijatā un priekšā noķeram meiteni – skrējēju ar nūjām. Kalnainā trasē skrējējiem nav liegts ņemt līdzi nūjas, jo tā tiešām ir vieglāk. Saprotu, ka šis nav mans temps uz visu trasi, bet negribu palikt mežā viena, jo aiz muguras nevienu neredzu, tādēļ turu līdzi, kaut arī Ilze jau pamazām pēc piektā kilometra attālinās. Vienu brīdi saprotu, ka nūjoju pa diezgan līdzenām vietām, jo kājām ir vieglāk un temps atkal ir ātrāks. Nopriecājos, ka varu atpūsties, bet saprotu, ka jāizmanto šis posms, lai tiktu ātrāk uz priekšu, jo nezinu, cik tālu aiz manis ir nākamā nūjotāja. Skaidrs, ka trakākais vēl tikai priekšā. Īsti neatceros, kurā kilometrā ieraudzīju fotogrāfu, un palūdzu, lai uzgaida, jānoslauka tak deguns, kas jau sācis atgādināt par sevi biežāk, gribas tak smuku to bildi. Cik atceros no pagājušā gada, tieši pāris kilometri pirms finiša bija tie labākie (grūtākie).

 Ieraugu uzrakstu – “Ripo tālāk, līdz finišam palikuši trīs kilometri!”. Nobrīnos, ka tik ātri, pēc sajūtām neliekas, ka tik daudz jau pieveikts. Un ripoju diezgan raiti uz priekšu. Ilzi jau manu vairs tikai šad un tad starp kokiem, jo trase arī palikusi līkumotāka. Tad pamanu norādi, ka palikuši divi kilometri līdz finišam, un saprotu, ka jautrība var sākties. Pēc kāda brītiņa mans ceļš ved augšup un augšup. Cenšos neskatīties uz augšu, jo jāpieveic tas kāpiens būs tik un tā. Tieši šis finiša kilometrs man ļoti labi palicis atmiņā kā grūtākais posms no pagājušā gada. Tā, kāpjot augšup, izdzirdu jau uzmundrinājuma saucienus, ka palicis pavisam maz un tepat jau finišs, par ko, protams, prieks, bet atbildu, ka mans finišs būs pēc vēl viena apļa. Tiek novēlēta izturība nākamajam aplim, un dodos tālāk. Saprotu, ka laika un spēka man pietiek otrajam aplim un vēl nedaudz. Raiti soļoju uz priekšu un jau pa gabalu pamanu dzeršanas punktu, ko biju piemirsusi, jo trasē nekad neēdu, un ūdens vienmēr man līdzi. Tā jūtos drošāk, jo varu padzerties, kad man gribas, negaidot brīdi, kad slāpst jau ļoti. Vienīgi ir patīkami iedzert malciņu kolas pēc pirmā apļa un izjust to enerģiju, ko dod cukurs pēc slodzes. Pa gabalu man jau jautā, ko dzeršu un ko ēdīšu. Palūdzu, lai kolai nedaudz pielej siltu tēju, lai dzerot nesalst kakls, un mans pasūtījums zibenīgi tiek izpildīts. Labākais serviss, kāds jebkad redzēts. Īsti neapstājoties, izdzeru glāzi pasniegtā dzēriena un dodos otrajā aplī. Vieglāk liekas soļot, jo trasi jau pazīstu, bet tomēr ik pa laikam meklēju bultiņas, jo Ilzi vairs nemanu vispār, bet nu jau zinu, kurš trases posms ir grūtāks un kur varēšu atpūsties. Saprotu arī to, ka soļoju pavisam viena un tā viegli pazaudēt tempu, jo nav, kam sekot, un nav, kas seko man. Nu ir brīdis, lai papriecātos par skaisto, balto ziemu. Pamanu mazas eglītes, kas saaugušas vienā bariņā un smuki apsnigušas izskatās kā no skaistas pasakas. It kā pirmajā aplī tās nebūtu bijušas. Nodomāju – ja ietu vēl apli, noteikti pamanītu daudz ko skaistu, ko palaidu garām, aši soļojot uz finišu. Kad jau liela daļa nosoļota, izdzirdu aiz sevis troksni, kas liek sarosīties. Vai tiešām aizsapņojos tik ļoti, ka mani apsteigs pirms paša finiša, jo priekšā atkal pamanu zīmi par trīs kilometriem līdz finišam. Nu sākās pats jautrākais. Pielieku tempu, cik nu to vairs varu, un cīnos. Saprotu, ka meitene aiz manis tuvojas ātri, un klusībā nodomāju, kaut es tā mācētu sadalīt spēkus un skaisti nosoļot ātrā tempā pēdējos kilometrus. Cīnos kādus divus kilometrus, bet saprotu, ka pēdējais kāpums mani nobremzēs un nenoturēšu tempu. Palaižu meiteni garām un saprotu, ka tā tak skrējēja ar nūjām, ko apdzinu sākumā. Nu gan nopriecājos, ka man bija tempa turētāja, tikai no muguras. Pēdējā kilometrā satieku ģimenīti ar diviem bērniņiem, kas nūjo vienu apli, un uzmundrinu mazos sportistus, saprotot, ka viņiem grūtākais vēl priekšā. Labi, ka mazie to vēl nezina. Bet, ja jau palicis tikai kilometrs, tad skaidrs, ka mazie ir cīnītāji. Arī pati uzkāpju pēdējā kalnā, un nu jau raitākā solī soļoju uz finišu, jo saprotu, ka esmu trešajā vietā. Vēl tikai šķērsot finiša līniju un izbaudīt gandarījumu par paveikto.

Trase bija pasmaga, bet skaista. Saņemu apsveikumus no komandas un aši dodos pārģērbties. Kājās man apavi ar naglām, un zālē tāpat ar tiem nedrīkst iet. Šajā trasē tā bija ļoti pareiza izvēle. Aši pārģērbjos, jo laika nav daudz, un, ejot uz zāli, satieku skrējējus, kuri jau medaļas sadalījuši un dodas mājup. Zālē ir pulciņš nūjotāju, brīvprātīgie palīgi un, protams, paši pasākuma organizētāji. Tiek sadalītas medaļas ātrākajiem nūjotājiem sieviešu un vīriešu grupā, kā arī tiek izlozētas sponsoru sarūpētās balviņas. Šajā skaistajā pasākumā ieguvēji ir visi, jo tās sajūtas pēc finiša līnijas šķērsošanas ir kolosālas, un pavadīta vēl viena skaista brīvdiena, kas mūs piepildījusi ar pozitīvām emocijām, lai pietiktu visai nākamajai darba nedēļai. Liels paldies par to organizētājiem, viņu palīgiem un dalībniekiem. Baudām ziemas priekus un tiekamies 18. martā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. 

Teksta autors: Ligita Leitlande

Nav komentāru

Komentēt